Autore: klīniskā psiholoģe Mg.Psych. Inga Dreimane

Vienmērīgums ir viena no četrām pašdisciplīnas prasmēm.

Vienmērīgums NAV:
– nepārtrauktība,
– nemainība,
– maksimālisms.  
Vienmērīgums IR:
– ritmiskums,
– spontanitāte,
– reālisms.  

Ritmiskums

Ritms veidojas vairākos ciklos, līdzīgi kā dabas cikls: ir mirklis, diena, gadalaiks, gads, utt. Starp aktīvo un pasīvo, starp skaļo un kluso, starp darbu un atpūtu, starp sevi un citiem, starp domām un jūtām, starp būt un darīt.

Arī vienmērīguma cikls ir dažādos mērogos, kā rezultātā divas dienas savstarpēji var ļoti atšķirties, bet tās abas ir jau lielāka cikla daļa.

Vienmērīgumā ir rituāli, kuri atkārtojas katru dienu, vairākas reizes dienā. Tie ir gan ikdienas paradumi, gan domas, ko sakām sev un citiem, gan jūtas, reakcijas un atbildes. Tad ir rituāli un pieredze, kura neatkārtojas katru dienu, bet iespējams katru otro dienu vai vienu dienu nedēļā, –  tie kopā veido vienas nedēļas vai mēneša ciklu. Nedēļas ieaug mēnešu ciklos, mēneši ieaug gadu ciklos. Mūsu individuālais vienmērīgums atrod kopīgu ritmu ar citu cilvēku vienmērīguma ritmu, tādā veidā rodot jaunas iespējas.

Vienmērīgums nepasargā no pārmaiņām un nezināmā, tomēr tas palīdz efektīvāk pārvaldīt mūsu resursus, izvēlēties, kurus automātiskos paradumus nostiprināt, kurus – mainīt.

Lai vienmērīgums nekļūtu apātisks, starp ikdienas paradumiem ir svarīga vērība un paša klātesamība.

Spontanitāte

Tā daļēji līdzinās impulsivitātei, tās abas ir mainīgas un neparedzamas. Tomēr starp impulsivitāti un spontanitāti ir būtiska atšķirība. Tā ir paļāvība uz sevi jeb uzticēšanās. Tajā brīdī, kad impulsivitātei pievienojas prasme apstāties, lai sadzirdētu sevi, var attīstīties spontanitāte. Tad jādod iespēja sev būt mainīgam un plūstošam, straujam un atsperīgam, vienlaikus saglabājot fokusu un savu centru. Tā teikt – lai cik ļoti strauji grieztos riņķī, protu nenokrist.

Spontanitāte paprasa no mums enerģiju, bet tā palīdz uztvert pārmaiņas sevī un apkārtnē, palīdz neiestigt vienā savā attīstības punktā un palīdz saglabāt pārvaldības prasmes, izvairoties no pārmērīgas un traucējošas sevis un citu kontroles.

Lai spontanitāte neiekļūtu tukšgaitā, ir būtiski ļauties sajūtu, emociju un jūtu autentiskumam. Izņemt sevi no vērtējošām domām, kā, piemēram, labi – slikti, drīkst – aizliegts, smuki –  briesmīgi, utt. Tā vietā trenēt domu “paskatīsimies, kas tur (šeit) ir”.

Reālisms

Vienmērīgums var šķist nedaudz piezemēts un pat garlaicīgs. Tāds tas tiešām varētu būt. Vienmērīguma uzdevums ir veidot karkasu, uz kuru balstīties, kuru apaudzēt. Lai karkass varētu izturēt slodzi un izpildīt sagaidāmās funkcijas, tam jābūt reālam. Reālisms nozīmē ņemt vērā likumsakarības un prast tās izmantot, eksperimentēt un atklāt jaunus likumsakarību izmantošanas veidus. Tādā veidā cilvēks neieliek sevi vienā likumsakarības kastītē “drīkst – aizliegts”.

Lai reālisms nekļūtu rigids jeb iestrēgstošs, svarīga ir ziņkārība – pētīt, vērot un izprast.