Inga Dreimane, klīniskā psiholoģe

Piedzīvojot zaudējumu, kad nomirst kāds tuvs cilvēks vai mīļdzīvnieks, atmiņas var vienlaikus gan raisīt sāpes, gan sniegt mierinājumu. Tomēr “sāpes nekad neveido visu stāstu. Mēs uz kādu laiku varam tajās pazaudēties, bet klāt vienmēr ir kaut kas vēl. Atzīstot sāpes un atmiņas, tās kļūst par spēcīgu mierinājuma avotu tiem, kuri sēro”. (D. Kessler).  

Trīs soļi, kā atmiņas var palīdzēt sērošanas periodā:

  1. Atsauciet domās patīkamās atmiņas, pieredzi ar zaudēto cilvēku vai mīļdzīvnieku.
  2. Paspilgtiniet to, atceroties skaņas, krāsas, smaržas, citas sajūtas, kuras tajā brīdī izjutāt. Izbaudiet to. Domājiet par to. Ļaujiet sev kavēties šajās atmiņās līdz dažām minūtēm.
  3. Absorbējiet pieredzi sevī. Gremdējieties tajās un ļaujiet tām nogrimt jūsos. Sajūtiet tās savā ķermenī, vizualizējiet savās domās, ļaujiet tām kļūt par daļu no jums.

Atvadoties no vecās dzīves, nereti cilvēki aizkavējas nepiepildītās ilgās un nožēlā par to, kas netika pateikts, izdarīts vai īstenots, atstājot novārtā skaisto, priecīgo, amizanto un smieklīgo. “Cik gan bieži mēs runājam par nožēlu un aizmirstam atcerēties visu labo, ko jutām attiecībās ar mīļajiem. Parūpējieties par iespēju atcerēties arī labo.” (C. Rasmussen)

Kavēšanās atmiņās var šķist kā dzīvošana pagātnē, kas, iespējams, nav nekas veselīgs vai auglīgs. Tomēr atcerēšanās un ilgošanās ir ne tikai dzīvošana pagātnē, tā ir arī sava veida dzīves pārskatīšana. Atmiņas, līdzīgi kā lietas, sakrājas – dažas pārvēršas par krāmiem, citas par relikvijām. Un tieši atcerēšanās palīdz saprast, kuru pieredzi ņemt līdzi, kuru atstāt pagātnē. Izvēle ir jāveic, gribam to vai nē. Mums ir iespēja izvēlēties.

“Atmiņas mūsos par attiecībām un mīļajiem var veidoties kā mantojums, aizgājušo cilvēku turpinājums, kas palīdz mums pašiem gan dzīvot, gan nepazust . (…) Apmeklējiet vietas, kas bija svarīgas jūsu mīļajiem, tās palīdz atcerēties un savienoties ar viņu atstāto mantojumu. Tam nav jābūt nekam īpašam. Tas ir kaut kas, kas bija svarīgs jūsu mīļajiem. Dažreiz sekošana viņu pēdām ir viss, kas mums vajadzīgs, lai sajustu pateicību par viņu mantojumu un iespēju viņus pazīt.” (D. Kessler).

Turpināt cilvēku atstāto mantojumu nozīmē izvērtēt gūto pieredzi un ielikt tajā savu nozīmi, atrast mantojumam pielietojumu savā ikdienā un attiecībās ar apkārtējiem. Pat negatīvas atmiņas par pārvērst par kaut ko jēgpilnu, iedodot tām nozīmi, kura palīdz dzīvot, virzīties uz priekšu soli pa solim.

Atcerēšanās nozīmē atcerēties ne tikai mirušos, tā nozīmē atcerēties arī sevi šajās attiecībās. Varētu teikt, ka daļa no attiecībām ir dzīva, un tās var turpināties – citādāk, mainīties, bet turpināties. Turpinot iesāktās tradīcijas, tās nedaudz mainot vai ieviešot jaunas, mēs svinam un godinām gan dzīvi, gan nāvi. Tās abas ir nešķiramas.

Cilvēka stāsts nekad nebeidzas līdz ar viņa nāvi, to turpina dzīvot palikušie, ievijot to savā stāstā. Un tā daudzi stāsti savijas vienā nebeidzamā bezgalībā, ļaujot katram no mums aizsākties vēl krietni pirms mums pašiem un ļaujot mums turpināties, kad paši to vairs nevaram.

Rakstā izmantotie avoti:

Kessler, D. “Finding meaning. The sixth stage of grief.”; Scribner, New Yourk, 2019.

Rasmussen, Ch. “Second first. A Step-by-step guide to life after loss”, Hay House, INC. New Yourk,, 2019.